Depresija un pašnāvība

Jo:

  • Tava vēlme nomirt ir slimības simptoms!
  • Tu nejūties depresīvs. Tev ir depresija!
  • Depresija ir slimība un pašnāvības domas ir šīs slimības simptoms!
  • Tāpat kā jebkuru citu saslimšanu arī depresiju var un vajag ārstēt, lai atbrīvotos no simptoma!
  • Tava dzīvība ir Vērtība un to ir vērs izglābt!

 

Kādēļ tam ir grūti noticēt?

Jo depresija nav tikai psiholoģisks traucējums. Depresija ir bioloģisks smadzeņu traucējums. Šī iemesla dēļ tavas smadzenes izstrādā par maz hormonu, kuri tev liek justies labi. Toties tavas smadzenes par daudz izstrādā hormonus, kuri tev liek justies nelaimīgam un rada sajūtu, ka vienīgā izeja ir nāve.

 

Ja tu salauz kāju, roku vai sasit galvu:

  • Tu izjūti sāpes šajā ķermeņa daļā.
  • Tu vari sēdēt un skatīties uz sāpošo ķermeņa daļu, kas ir tepat – tev labi redzama un sajūtama.
  • Skatīties un teikt: „Auč! Kā sāp!”
  • Bet tu zini, ka ir nepieciešams doties pie ārsta, taisīt rentgenu un ārstēties, lai sajustos labāk.
  • Taču tu jūti sāpes tik ilgi, kamēr kājai, rokai vai galvai ārstēšana vairs nav nepieciešama un tu atkal esi vesels.

 

Depresija ir smaga jo:

  • Sāpes, ko tu izjūti ir emocionālas. Tās rada pārņemtības izjūtu par savas dzīves bezjēdzīgumu un dzīvošanu ciešanās.
  • Sevis uztvere un dzīves jēgas izjūta ir pakļauta spēcīgam spiedienam, ko rada smadzeņu izstrādātie hormoni, kas provocē to, ka tu jūties nelaimīgs, izmisis un domā par nāvi kā vienīgo izeju no ciešanām.
  • Tavā saprātā un jūtās nav vietas objektivitātei.
  • Tevi ir pārņēmušas visuresošas un nebeidzamas sāpes.
  • Esot šādās emocionālās sāpēs tev ir grūti iedomāties, ka tev ir nepieciešama palīdzība. Ar salauztu kāju viss šķiet daudz vienkāršāks un saprotamāks.

 

Ja tev nebūtu depresija, bet būtu salauzta kāja:

  • Tu pieņemtu šīs sāpes kā normālas un objektīvas.
  • Pieņemtu lēmumu ārstēties.
  • Cīnītos par savu veselību un klausītu ārsta norādījumiem.
  • Ārstēšanai veltītu nepieciešamo laiku un būtu pacietīgs.
  • Būtu pārliecināts, ka drīzumā izveseļosies un ģipsi varēs noņemt, lai atkal vari skriet.
  • Taču, ja tavu kāju neizdotos izārstēt un tu ilgu laiku ciestu fiziskas sāpes, līdzīgi kā ilgstoši ciešot emocionālas sāpes pēc šķiršanās, zaudējuma vai kādas citas krīzes – pat tad, ja tu nekad līdz šim neesi domājis par pašnāvību, iespējams, tavā prātā ienāks šī doma, jo būsi noguris no fiziskām vai emocionālām sāpēm, ko ciet.
  • Šī doma parāda, ka ir pienācis laiks meklēt palīdzību, jo, iespējams, tu sāc „saslimt” ar depresiju.
  • Tavas fiziskās vai emocionālās ciešanas rada disfunkciju smadzenēs un tās sāk strādāt nepareizi.
  • Tās vairs neizstrādā pietiekošā daudzumā hormonus, kas tev liek justies labi, bet pastiprināti izdala hormonus, kas pastiprina tavas emocionālās ciešanas.
  • Šīs hormonālās izmaiņas pārtrauc tavu spēju būt objektīvam.
  • Sajūtas, ko provocē ķīmisko vielu disbalans smadzenēs liek tev just dvēseliskas sāpes kā reālas, jo tavs ķermenis tās izjūt kā sāpes sirdī, smagumu krūtīs, miega traucējumus, murgus, trauksmi un citus grūti izturamus simptomus tavā ķermenī.
  • Tu emocionāli izsīksti un kļūsti nespējīgs radīt pozitīvas domas, kas liek tev domāt, ka tavas mocības nekad nebeigsies.
  • Vēlme nomirt ir tavas slimības simptoms!
  • Tu vari pieņemt lēmumu ārstēties un palīdzēt sev meklējot speciālista palīdzību!

 

Tu vari meklēt psihologa, psihoterapeita vai psihiatra palīdzību.

Arī krīzes centra tālruņa konsultanti, kuri nodrošina krīzes tālruņa darbību visu diennakti ir apmācīti, lai palīdzētu šādās situācijās.

Pieņem lēmumu nebūt viens un meklē palīdzību, jo tava dzīvība IR vērtība par, kuru ir vērts cīnīties!

 

 

Resurss: http://suicide.com/suicidecrisiscenter/whylive.html