10. septembris visā pasaulē tiek atzīmēts kā Pašnāvību profilakses diena.

Pašnāvību profilaksē ārkārtīgi svarīgi ir laicīgi saņemt atbilstošu palīdzību, bet diemžēl cilvēkiem, kam ir nodoms izdarīt pašnāvību, bieži vien palīdzības saņemšanas iespējas ir ierobežotas. To veicina mūsu sabiedrībā aizvien valdošās bailes runāt par pašnāvību, kā arī uzskats, ka pašnāvības izdara cilvēki, kuriem ir psihiski traucējumi – tāpēc daudzi pat saviem tuvākajiem cilvēkiem baidās atklāt to, kā jūtas un kādas domas viņus nomoka. Dati liecina, ka aptuveni 80% pašnāvību izdarījušo pirms nāves ir raidījuši brīdinājuma signālus: par iespējamu pašnāvības risku var liecināt izteikumi par bezcerību un nolemtību; izteikumi par savu nevērtību un nevajadzību; pēkšņi zvani un tikšanās, atvadīšanās, atvainošanās; kā arī mīļāko, nozīmīgāko lietu pārdošana vai atdošana – tā ir attiecību sakārtošana, cik nu iespējams to izdarīt, un atvadas no dzīves. Pērn Latvijā pašnāvību ir izdarījuši 440 cilvēku. Ik dienas pasaulē pašnāvībā dzīvi beidz aptuveni 3000 cilvēku, 20 reizes vairāk cilvēku mēģina izdarīt pašnāvību. Ekonomiskās krīzes periodā pašnāvību skaits dramatiski pieaug, sevišķi valstīs, ko krīze skārusi vissmagāk, piemēram, Grieķijā, Īrijā un arī Latvijā. Latvija ilgstoši atrodas trešajā vietā Eiropas Savienībā (pēc Lietuvas un Ungārijas) izdarīto pašnāvību skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotāju. Tomēr tie nav tikai skaitļi – aiz tiem slēpjas cilvēciska drāma un zaudējums. Cilvēku, kuram ir domas par pašnāvību, saruna var nomierināt, tāpēc nav jābaidās ar viņu runāt! Tas ir mīts, ka runāšana ar cilvēku par viņa pašnāvības domām var mudināt šo nodomu īstenot – gluži pretēji – sarunas mazina trauksmi, nemiera un izmisuma sajūtu, cilvēks jūtas uzklausīts un saprasts. Mēs iedrošinām runāt par pašnāvības domām un meklēt uzticības personu, ar kuru izrunāt tās domas un emocijas, kas nomoka. Katra pašnāvību izdarījušā cilvēka nāve būtiski maina citu cilvēku – viņa radinieku, draugu un kolēģu dzīves. Bieži vien šis satricinājums ir tik būtisks, ka šiem cilvēkiem ir jāmeklē emocionāls atbalsts vai palīdzība, jo viņi bieži jūtas vainīgi, ka nav laicīgi pamanījuši pašnāvības draudus, nav snieguši palīdzību vai atbalstu; nav bijuši pietiekami labi radi vai draugi. Lai saņemtu psiholoģisku atbalstu, ikviens var zvanīt uz biedrības Skalbes diennakts Krīzes tālruni 67222922 un 27722292.